sveiks cilvēk!
manā dzīvē nekas jauns nenotiek, tāpēc man nav nekas interesants ko tev pastāstīt. vēl nesen es priecājos par iespēju lasīt bloga vecos ierakstus- kā man izlaidumā gājis, kā vēl pirms tam.. bet šodien es sapratu, ka es negribu atcerēties. es negribu vairs kavēties lasot par to, kas ar mani noticis senāk. un es domāju, ka arī citiem tas diezko neinteresē. tikai lieks iemesls parādīt uz mani ar pirkstu un pateikt "haha, tu esi lose". nē, man nav bail no tā, ka kāds sauks mani par losi vai vēl nez kā. par to man daudzmaz vienalga.
atkal tuvojas[lasi kā "ir jau klāt"] rudens, drīz lapas krāsosies smuki, smuki. par rudens iestāšanos liecina kaut vai tas, ka atstājot vaļā istabas logu, gribas sameklēt dziļi skapī noslēptās vilnas zeķes, ietīties segā un darīt neko. ar vien biežāk gribas klausīties mierīgu mūziku tā klusi, klusi, tikko dzirdami. bieži vien man netipisku, bet ja es klausos mierīgu mūziku, man ir diezgan vienalga vai izpildītājs dižojas zem rokmūzikas žanra, vai tā paša bezjēdzīgā popa. labi, neieslīgsim galējībās, tu nepieķersi mani klausoties britniju vai backstreet boys, bet nujā, manu domu saprati.
šovakar ir pēdējā brīvlaika svētdiena, tāpat kā rīt būs pēdējā pirmdiena un parīt pēdējā otrdiena. cik aizraujoši, vai ne? pagaišvasar man gribējās izbaudīt katru pēdējo vasaras mirkli. šogad? ir lietas, kas jāpaspēj izdarīt, bet vasaras aiziešana īpaši neskumdina. kāpēc tā? nezinu...
