un es mācos dienu, nodzīvot kā dzīvi vienu.

šodien, manu prātu nepamet bērnības atmiņas. atceros karstu vasaras dienu. ja nemaldos, biju tikai 5 gadus veca. kaimiņu mājā tikko bija ievākusies jauna ģimene, tajā skaitā meitene manā vecumā. vienmēr esmu bijusi klusais bērns, tāpēc staigāju gar žogu, nevarēdama saņemties uzsākt sarunu. opaps, to pamanījis, centās mani iedrošināt. redzot, ka nekas nesanāks, viņš pats uzsāka sarunu ar kaimiņu meiteni. tieši pateicoties opapam, mēs kļuvām par labākajām draudzenēm. lai arī tobrīd likās, ka būsim draudzenes uz mūžu, tomēr kā labākās draudzenes pavadījām 8 gadus, kas ir tieši puse no manas dzīves. mēs darījām daudz traku lietu- sākot ar siltumnīcas mietiņu "aizņemšanos" un labās agro plēves sagraizīšanu priekš bunkura izveides, līdz pat bēniņu pārkārtošanai, pazaudējot daudz vajadzīgu lietu. es katru vasaru pavadīju pārventā- katru vakaru gāju gulēt ar prieku par to, ka jau no rīta atkal varēšu doties uz pārventu. tās man bija kā otrās mājas. atceroties šo laiku, man prātā uzreiz parādās opapa laipnais skatiens un mīļais smaids. bet tad kaut kas notika. kaut kas mainījās. es sāku doties uz pārventu arvien retāk. sākumā reizi nedēļā. pēc tam reizi divās nedēļās..
un te nu es šodien attopos- stāvot cilvēku pilnā sētā. no tiem pazīstu tikai dažus. visu acīs skumjas un tāda kā neticība. viņš izskatās vienkārši iesnaudies, seju rotā viegls, laimīgs smaids. mācītājs saka runu, kāds vīrieties spēlē mežragu. manās acīs asaras.
es pavisam noteikti gribētu piekrist mammas vārdiem- mēs skrienam, raujamies uz visām pusēm, bieži vien aizmirstot, ka nauda un viss mantiskais nav dzīvē galvenais. galvenais ir dzīvot. būt kopā ar cilvēkiem, kurus mīlam. un neatlikt kaut ko pateikt vai izdarīt uz rītdienu, jo rītdiena.. tā vienkārši var nepienākt.

par mani.

my body isn't perfect. I don't walk with confidence. I get into wars with my family and friends. some nights I rather be by myself, than out partying. I cry over smallest things sometimes. there are some days I get trough with forced smiles and fake loughs. sometimes I try to convince myslef, that things are okay, when they're not. I'm not ugly, but I'm not beautiful. I constantly think, I'm not good enough. I'm imperfect, but I'm perfectly me. and maybe. just maybe, I like being imperfect.

you never know how strong you are, until being strong is the only choice you have.

čau!
es tā izdomāju, ka biš jāpastāsta par to kā man iet un jāiemet šeit neliela recenzija par trešdien redzēto teātra izrādi, jo man pa brīvlaiku jāuzčinī nopietna recenzija un man tagad slinkums un līdz es saņemšos rakstīt būšu visu jau aizmirsusi.
karoč tā. pagaištrešdien, šito kas bija nē, vēl iepriekšējo, datumu neatceros, palaimējās braukt uz Rīgu. uz fizmatiem, dažām izstādēm unun hokeju. kad man tētis prasīja- nu, kā patika fizmatos? es diezgan pārliecinoši atbildēju- forši! es sapratu, ka es tur nemācīšos! nujā. tad vēl mēs diezgan ļoti pārsmējāmies mcdonaldā, jo vienam no 11.m sanāca faaaail ar kebaba ēšanu. viņu pat no blakus galdiņa fočēja! laikam cilvēki nebija redzējuši, ka vistu var ēst ar salmiņu.. nejautā, es neskaidrošu kā tas notika. hokejs bija kruts galīgi, viena no mūsējām vinnēja ozoliņa kreklu skaļākās balss konkursā. man gan vēl jāiemācās tā baigi fanot, bet tā kā man solīja iemācīt, būs okejs. detaļās neizplūdīšu, jo tad sanāks pārāk gari.
tad pa vidu skolaskolskolaskola, bet trešdien atkal ekskursija. šoreiz uz liepāju. mērķis bolings, LU, brīvais laiks un teātris. kad iebraucām Liepājā, uzreiz spriedām kur iesim ēst. tā kā man trauma kopš septītās klases, uzreiz pateicu "tikai ne doka picā". vari trīsreiz minēt, kur mēs ēdām. LU bija diezgan smieklīgi, jo man brāls blakus apsēdās, un visiem tika izdalītas pildspalvas. es brāli sāku bakstīt, bet viņš mani par to žņaudza. starpcitu, ne vienīgo reizi šīs eksursijas laikā. bet ja pateikšu otro iemeslu, viņš izlasīs un man ieskrāpēs vai iesitīs ar rokassomiņu. čau brāl, nebioloģiskais! es zinu, ka tu mani sitīsi tagad.
un tad īsumā par teātri. nosaukums vien jau "mīla, džezs un velns", skan daudzsološi. un pirmizrāde! tā jau uzreiz sākās ar spocīgiem bālģīmjiem un galveno aktieru iznākšanu uz skatuves. viens no tiem tikpat čirkains un vispār tāds pats kā Mednis izskatā. un zin ko viņš izdara jau pirmajās minūtēs? diezgan brutāli nosūc vienu no uz skatuves esošajām bālģīmēm. nu pirms tam sekoja iegrābšanos pupos un tā. kad viņš un vēl divi no galvenajiem tēliem atveidoja sienas drāzšanu, es sapratu, ka izrāde būs vēl samaitātāka par manu prātu. man un Ilvai jau diezgan jautri bija, vienīgi bija nedaudz bail, ka priekšā sēdošās omītes neķer sirdstrieku. izrāde saturēja diezgan daudz izģērbšanos, slimīgas ainas un ķērkšanu. beidzās ar izvarošanu un pašnāvību, kura laikam bija netīšām izdarīta. tā nesūdzos, bija interesanti. tikai beigas varēja būt nedaudz citādākas un velns bija uztaisīts tik slimīgi kaitinošs, ka beigās jau bija nepārvarama vēlme mest tam ar zābaku, kuru es protams pārvarēju, jo biju diezgan pārliecināta, ka tik tālu neiazmetīšu un tas(mans zābaks), iespējams nogalinās kādu publikā esošu pensionāru.
man tagad skan prāta vētras dziesma gara diena, kura man ir galīgi pielipusi, un pie tā tu, vīrs, esi vainīgs, jo man viņu ieteici. labir, to vietu, kurā es prasīju lai tu man iesaki dziesmu, es izlaidīšu.
bet vispār man neiet. jā, viss kas notiek skolā un ekskursijās ir galīgi jauki, tomēr ir daži notikumi, kuri mani burtiski grauj kopā. bet kā mamma teica "tas vienkārši ir jāpārdzīvo. dzīvo ar domu, ka viņam vairs nesāpēs." ir smagi un sāpīgi, bet, paldies Dievam, ir cilvēks, kurš pats neapzinoties(vai apzinoties. es īstenībā nezinu) palīdz man par to nedomāt.

whisper

beidzot. beidzot esmu atradusi laiku ierakstam, ko plānoju šeit ievietot jau nedēļu. pašlaik jūtos labi, tāds pilnīgs miers. esmu ietinusies segā, iededzinājusi sveci un klausos Betas Ortonas blood red river. man pat negribas rakstīt- tikai skatīties uz klaviatūru un gaidīt, ka tās tausiņi nolasīs manas domas un rakstīs paši. būtu jauki, haha. pagaišā nedēļa man bijusi diezgan krāsaina un nogurdinoša. par to arī pastāstīšu.
ceturtdien bija fukši, pasākums no kura centos izvairīties kā vien iespējams. lieki piebilst, ka man neizdevās. ceturtdienas rītā devos uz skolu acīm melnām kā velnam, uzkasītiem matiem un toma ac/dc džemperī. nuja, tēma dota metālisti! mamma un brālis gan teica, ka es izskatos tā kā ikdienā, kas protams mainījās tikko 12ie pielika savu roku manis uzpucēšanā. mūs visus nostādīja līnijā skolas fojē[es tā saucu, lai smukāk izklausās] pirms stundu sākšanās, aptaisīja un lika dzert tādu zarazu, no kuras smakas vien nelabi palika. paldies dievs, ka esi tu un klases audzinātāja, kas arī pa kluso izglāba mani no tā mēsla dzeršanas, bet mani tik un tā sajauca ar Kitiju un atriebjoties saslēdza rokas aiz muguras[vismaz ne pie trepēm] un garajā starpbrīdī dabūju dušas želeju matos un zobu pastu uz sejas. pēc šīm "patīkamajām" izklaidēm, man, kā oficiālai tizlenei, protams, bija gandrīz jāatslēdzas klasē, kas beidzās ar atrašanos māsiņas kabinetā. tur mani daudzmaz nomazgāja un aizsūtīja mājās.
piektdien fukšu balle, kura sākās diezgan truli, bet beidzās smieklīgi. sākums nu pilnīgi lame. kādi 20 cilvēki un tie paši meitenes vien. ap deviņiem mūs pielika pie zīmodziņu spiešanas un tur arī sākās jautrība. ielaist drīkst tikai KCV skolēnus un svešie[rarr] var būt tikai kopā ar kādu no skolas. kamēr skolotāja neskatās, mēs tik iekasē naudu un laiž visus iekšā. uz beigām ap mums sasēdās kādi 8 cilvēki, kuri bija samaksājuši un saņēmuši zīmodziņu[vairums uz pieres], bet tresīt laikam bija apnicis. visvairāk atmiņā palikuši ķiplociņš[vārdu nemaz nezinu], kurš pūta mums virsū savu ķiplokaino elpu, kura oda tik toksiski, ka par orbit nelīdzēja. un aigejs. īstejā vārdā aigars, bet patiesāk būtībai būtu ai[,]gejs. nu vai zini, čali, meitenei sildīt rokas tās bāžot aiz biksēm nu galīgi nav smuki! ā jā, vēl niperu par saņurcīto iesaucām.
sestdien es un dac devāmies pie lāsmas, kur nedaudz uzkavējāmies, sazvanījām kompāniju un devāmies ielās. vismaz varēju novērtēt cik Vadims liels un smuks izaudzis, ka Edžam musīš vēl nav, un noskaidrot, ka vismaz kāds bijis šokā par uz abiem vaigiem esošajiem "samaksāts", ko biju uzspiedusi iepriekšējā vakarā.
svētdien Līga mani iepazīstināja ar Sofiju no Vācijas. izrādījām viņai pilsētu, aizvedām uz jūru un vispār forši pavadījām dienu.
pirmdiena un otrdiena laikam neizcēlās ar ievērības cienīgiem notikumiem. nu "rīts, rīts, skola, skola, iela, iela, mājas..".
trešdien dzejas vakars, kurš, manuprāt, bija labi izdevies. ļoti jauka atmosfēra, skaisti dzejoļi un interesantas atmiņas. kas to būtu domājis, ka latviešu valodas skolotājas tik atīvi spēj par cigaretēm diskutēt!
ceturtdienu neatceros, bet vakar pie lāsmas atkal. viņas vectētiņš māk gatavot tiktiktik garšīgu vīnu! uzdāvinājām iedvesmas burciņu. sataisījām origami zvaigznītes, katrā ierakstot uzmundrinājumu/novēlējumu, sabērām burciņā un dāvinot norādījām, ka zvaigznīti drīkst izjaukt tikai tad, kad slikts garstāvoklis. un tad nu gan laiki pienākuši- Lāsma tagad nevar sagaidīt sliktu garstāvokli. nu, es ceru, ka ja viņa šmauksies, tad attīs zvaigznīti ar ierakstu "tu izjauci zvaigznīti, neliete tāda!".
nu tā apmēram. pēc pagaišās nedēļas arī beidzot sapratu, kur esmu iepinusies un cik ahūni daudz jāmācās būs, tāpēc nemaz necentīšos prognozēt, kad taps nākošais ieraksts.
lai tev jauka diena/vakars/nakts!!!