yesyes

blogošana tomēr raisa atkarību. tikai nu esmu pārvākusiesuz jaunu adresi. tie, kuriem interesēs, drošvien paši atradīs. :)

there's a shadow hanging over me.

č!
kā es varu teikt, ka kaķis ir balts, ja patiesībā tas ir melns? nu piemēram, ja Tu uz ielas redzi melnu kaķi, tu, ja vien negribi mētāt prikolus un neesi daltoniķis, nevienam neteiksi, ka kaķis ir balts, vai ne? un ja šo melno kaķi redzam gan Tu, gan es, un Tu man sirsnīgi stāsti, ka kaķis ir balts, es taču nevaru pēkšņi sākt teikt, ka kaķim tomēr ir balta aste! un ja Tu, redzot šo melno kaķi, esi iestāstījis vēl bariņam cilvēku, ka kaķis ir baltā krāsā, un viņi gribēdami ielīst tajā Tavā vietā, kur saule nemēdz iespīdēt, piekrīt Tev, vai tas nozīmē, ka arī man pēkšņi ir jāpiekrīt tam, lai arī redzu pretējo?!
NĒ. teiksi, ka jā? pohuj, es saku, ka nē. un ne jau kaķos tā sāls. kā teiktu latviešu valodas skolotāja- domā dziļāk. domā dziļāk, bļe!!!!!
īpaši neattapīgajiem varu paskaidrot, ka ar to biju domājusi, ka es savu viedokli nemainīšu tikai tāpēc, ka tas kādam nepatīk. protams, es varētu tēlot Miss Ameriku un stāstīt, ka vēlos mieru pasaulē un ik nakti raudu par katru kam dzīvē paveicies mazāk, bet c'moon, cik patiesi tas būtu?
iespējams tas, ko es teikšu, padara mani par egoisti. par vienaldzīgu. o! par vienaldzīgu egoisti! bet mans dzīves mērķis tomēr nav patikt visiem. un jā. tas arī viss šim vakaram.

all we need is just a little patience

čau!
jau pusstundu sēžu un domāju, ko šeit ierakstīt. visu nedēļu man bija idejas ko un kā rakstīt, bet nebija laika. un tieši šovakar, kad man ir laiks, man nav ideju. cik ironiski, vai ne? piekāst Mērfiju un viņa sasodītos likumus!
viens gudrs cilvēks man tikko pajautāja - tev arī ir tā, ka gribas kaut ko rakstīt, bet tad pazūd pavediens, un, kad uzrodas, tad nezini ar ko sākt? un tā arī ir. nopietni! es vienmēr esmu teikusi, ka mani nepārtraukti vajā ģeniālas idejas, es to jūtu, bet tomēr vienmēr pamanos būs izveicīgāka. gluži kā "tautas bumbā" mazajās klasēs. bet drīz vien kāda ģeniālā ideja mani vienkārši notrieks no kājām, ka es jums saku! (bez divdomībām, lūdzu)
pēdējās dienās ļoti bieži galvā parādās jautājums - kāpēc visam jābūt tik ahūni sarežģītam? tad nu arī sanācis tā, ka neesmu īsti savā ādā. šoreiz es redzu situāciju no malas, zinu, ka varu palīdzēt, bet jā, cilvēks ir tā spītīgā būtne, kurš labāk vēlas pieļaut pats savas kļūdas un pēc tam iespējams nožēlot, nekā paklausīt citus. bet c'moon, ko es te runāju. es pati arī tāda esmu.
vēl esmu pamanījusi, ka nu jau daudziem apnikusi ziema, un ar vien biežāk parādās runas par vasaras plāniem. kaut kā ceru, ka šī vasara būs aizraujošāka nekā pagaišā. ar Kristīni (ja tu lasi un es tagad meloju, labo mani, bet man šķiet ar tevi par to runājām) spriedām, ka ideālā vasara būtu tāda kā ketijas perijas teenage dream video klipā. pašai jāsmejas, bet ellē jā! man patīk tas videoklips un ja šis fakts pataisa mani par cacu vai vēl ko tamlīdzīgu, man ir diezgan vienalga.
un vēl nobeigums. ja man būtu iespēja izvēlēties kādas spējas, es izvēlētos iespēju apstādināt laiku. citādāk šķiet, ka tas mūžīgi kaut kur steidzas. protams, izņemot ķīmijas stundas, kad es cenšos sagrupēties lai vispār acis vaļā noturētu.
I close my eyes, only for a moment, and the moment's gone.

bang, bang, bang!

sveicināti!
jau atkal esmu šeit, lai izniekotu pus stundu no savas dzīves, rakstot ierakstu, kurš tik un tā nevienu neaizraus un balvu par orģinalitāti ar' nesaņems!
kas jauns? paldies, neabonēju. labi, patiesībā esmu kļuvusi par 50% samaitātāka un par 20% sarkastiskāka. un tas viss nedēļas laikā! tad vari iedomājies, ko esmu spējīga ar sevi izdarīt vesela gada laikā? retorisks jautājums, atbildi negaidu. manu(un vēl vienu) prātu nodarbina diezgan brutālas idejas, kuru dēļ var draudēt lieli, lieli s.. ..kakas. šovakar bez lamāšanās. (vai es to vispār spēju?) vēl, bez brutālajām, ir viena hot ideja, kura atrašanos skolā padarītu kaut nedaudz aizraujošāku. aizdomīgais smaidiņš sejā. vai tomēr sazvērniecisks? ehh, p.. ..vienalga. (velns, nu!)
vispār es cenšos izprast to, kāpēc bioloģijas stundas uz mani iedarbojas tik iemidzinoši! godīgi sakot, pat ja skolotāja sāktu dejot striptīzu klases priekšā, man viņas stāstījums neliktos necik interesantāks. ir tās 3 stadijas- pirmā) es sāku žāvāties un jūtu, ka acu plakstiņi kļūst arvien smagāki. otrā) acu plakstiņi kļūst kā ar svinu piepildīti, tāpēc atspiežu pieri pret delnas locītavu un tos aizveru. trešā) skolotājas balss pēkšņi kļūst klusāka un es jūtu, ka galva sāk klanīties gluži kā aizmiegot mašīnā. jā, tieši šādi es pavadīju arī šodienas bioloģiju. es ar to nelepojos, bet jāatzīst, ka arī vainas apziņa mani naktīs nemocīs.
fakts kas vēljoprojām nav mainījies? KCV mazo klašu bērni, liek sevi ienīst. viņi vienkārši uzprasās, nu. uzkačāšu musi un iešu biedēt. nopietni. lai gan patiesībā nē. viņi ir sadomazohisti!

b.. ..sasodīts! ! gribēju nobeigumā šeit pievienot mūsu(manu un tā otra prāta) dziesmu, bet lai arī Mārtiņš man stāstīja kā tas darāms, man vienlaga nesanāk. otreiz neprasīšu, jo jau bez atgādināšanas jūtos kā blonda muļķe, jo es nemāku ielikt dziesmu blogā! cik nožēlojami... tāpēc vienkārši paklausies The Soho Dolls - Stripper

whisper

sveiks cilvēk!
es nestāstīšu to, ka ir sācies jauns gads un tā, jo to jau tā pat visi, kuri nav totāli aizdzērušies, ir pamanījuši. un jā, no tā izriet, ka šis ir mans pirmais 2011. gada ieraksts.
ja man ir ļauts(ha, itkā kāds man to varētu aizliegt) pakavēties pagaišajā gadā, tad atgādināšu, ka pēdējā ierakstā es teicu, ka esmu mainījusi savu dzīvi par 95,5%. es(jā, es) kļūdījos! mocoties ar bezmiegu, vēl bez besīšanās par to, ka nespēju aizmigt, esmu paspējusi tiešām daudz apdomāt un izdomāt. esmu nonākusi pie secinājuma, ka ja pārmaiņas mērām procentos, es teiktu, ka ne vairāk kā 70%. un viss ko es vēlos mainīt šogad ir - sevi. nē, nav jau tā ka esmu pilnīgs sūds un nekam nederu, bet ja vairāk domāju, tad tomēr ir daudz kas tāds, ko es vēlētos sevī mainīt. tas nebūs viegli un es vēl nezinu kā to izdarīt, bet nav ko stresot, man vesels gads priekšā.
pārmaiņas varētu sākt ar apņemšanos! piemēram, es mēģināšu šeit rakstīt mazāk par savu ne-pārāk-aizraujošo ikdienu, bet vairāk dalīties domās, kuras jau sen dzīvo manā galvā, bet tā arī nekad netiek izlaistas brīvībā. bieži vien ciniskas un sarakstiskas, tas laikam arī iemesls kāpēc tās turu sevī, bet labi. let's see, what I can do.

ak jā. šodien puisis, kuram es pat nezinu vārdu, man piedāvāja kļūt par viņa draudzeni. viņam astoņi gadi. laikam piedirsu viņa mazo dvēselīti, jo pēc atteikuma manā virzienā tika raidīta sniega pika. vairākas, patiesībā.

nebūs nosaukums

yo!
šis ieraksts tika iesākts sēžot pie Daces un klausoties LP, bet tika pārtraukts dēļ brāļa zvana, ka pēc 5min būs man pakaļ. shit.
tāpēc sāku no jauna. īstenībā man nav ne laiks, ne vēlēšanās šodien kaut ko rakstīt, bet gada pēdējais ieraksts tākā būtu jāuzmeistaro.
skatoties uz 2010. gadu, varu teikt, ka mana dzīve ir galīgi izmainījusies. bet tas nav īpaši liels pārsteigums, jo jau gada sākumā sev pateicu- viss, šis būs pārmaiņu gads. un jāatzīst, ka tas ir piepildījies pa visiem 95,5%. nu es atstāju tos 4,5%, kurus vēl centīšos pamainīt nākošgad. bet ir jauki, man patīk.
brīvlaiks ar' skrien kā melnādainais mūkot no motorzāģa. un nē, es neesmu ne sadiste, ne rasiste. ziemīšus nosvinēju ar savu īsto ģimeni, otros ziemīšus ar otro ģimeni. nu tā jauki galīgi. un tad arī brīvlaiks tāda apkārt vazāšanās vien sanācis. starpcitu, šogad brīvlaika ziņā esam piekāsti par 1 vienu, bet tas offtopic. nujā, vakar nospriedu, ka ir pirmā garlaicīgā brīvlaika diena, bet tas mainījās pēc vienas ašās idejas iet ciemos pie Daces. atdevu kolu parādu. biš škrobe, pirku elvī, un šodien redzēju reklāmu, ka superneto kola pa 59[?] santīmiem. nujā. pikojāmies. bez mēteļiem. bija smieklīgi, tikai es gandrīz nogalināju Lāsmu. vot ta.
karoč esmu uzrakstījusi totālu bezsakaru, bet man diezgan vienalga.
nevēlēšu mīlestību, veiksmi un tā tālāk. divi-tūkstoši-vienpadsmitajā vēlu naudu, ballītes, jautrību un draugus, kuriem vari zvanīt četros naktī kaut vai lai pastāstītu, ka ārā ir sasodīti auksts.
laimīgu 2011o!!!

don't make a sound

tagad sēžu savā istabā, pustumsā un priecājos. fonā skan ziemassvētku mūzika un manā gultā skaļi murrā kaķis. vienīgie gaismas avoti ir eglīšu lampiņas, kuras, pateicoties šī vakara iedvesmai, esmu sakarinājusi savā istabā. un vēl svece, kura smaržo pēc kanēļa un vispār ziemassvētkiem. pirmo reizi savā ne īpaši ilgajā mūžā esmu izdekorējusi istabu uz ziemīšiem, un jāazīst, ka tas lieliski palīdz noskaņas ķeršanai. tagad ceru, ka nenosvilināšu māju dēļ tām lampiņām. bet jā, rīt vēl jāiepērk kakao un mandarīni un tad vispār būs super. un es pieķēru sevi draudot kaķim, ka izkastrēšu otrreiz, ja viņš nepārstās ēst lampiņas.
man iet galīgi jauki. un tas priecē. mani, ne jau jūs.

pasmaidi! :)