nebūs nosaukums

yo!
šis ieraksts tika iesākts sēžot pie Daces un klausoties LP, bet tika pārtraukts dēļ brāļa zvana, ka pēc 5min būs man pakaļ. shit.
tāpēc sāku no jauna. īstenībā man nav ne laiks, ne vēlēšanās šodien kaut ko rakstīt, bet gada pēdējais ieraksts tākā būtu jāuzmeistaro.
skatoties uz 2010. gadu, varu teikt, ka mana dzīve ir galīgi izmainījusies. bet tas nav īpaši liels pārsteigums, jo jau gada sākumā sev pateicu- viss, šis būs pārmaiņu gads. un jāatzīst, ka tas ir piepildījies pa visiem 95,5%. nu es atstāju tos 4,5%, kurus vēl centīšos pamainīt nākošgad. bet ir jauki, man patīk.
brīvlaiks ar' skrien kā melnādainais mūkot no motorzāģa. un nē, es neesmu ne sadiste, ne rasiste. ziemīšus nosvinēju ar savu īsto ģimeni, otros ziemīšus ar otro ģimeni. nu tā jauki galīgi. un tad arī brīvlaiks tāda apkārt vazāšanās vien sanācis. starpcitu, šogad brīvlaika ziņā esam piekāsti par 1 vienu, bet tas offtopic. nujā, vakar nospriedu, ka ir pirmā garlaicīgā brīvlaika diena, bet tas mainījās pēc vienas ašās idejas iet ciemos pie Daces. atdevu kolu parādu. biš škrobe, pirku elvī, un šodien redzēju reklāmu, ka superneto kola pa 59[?] santīmiem. nujā. pikojāmies. bez mēteļiem. bija smieklīgi, tikai es gandrīz nogalināju Lāsmu. vot ta.
karoč esmu uzrakstījusi totālu bezsakaru, bet man diezgan vienalga.
nevēlēšu mīlestību, veiksmi un tā tālāk. divi-tūkstoši-vienpadsmitajā vēlu naudu, ballītes, jautrību un draugus, kuriem vari zvanīt četros naktī kaut vai lai pastāstītu, ka ārā ir sasodīti auksts.
laimīgu 2011o!!!

don't make a sound

tagad sēžu savā istabā, pustumsā un priecājos. fonā skan ziemassvētku mūzika un manā gultā skaļi murrā kaķis. vienīgie gaismas avoti ir eglīšu lampiņas, kuras, pateicoties šī vakara iedvesmai, esmu sakarinājusi savā istabā. un vēl svece, kura smaržo pēc kanēļa un vispār ziemassvētkiem. pirmo reizi savā ne īpaši ilgajā mūžā esmu izdekorējusi istabu uz ziemīšiem, un jāazīst, ka tas lieliski palīdz noskaņas ķeršanai. tagad ceru, ka nenosvilināšu māju dēļ tām lampiņām. bet jā, rīt vēl jāiepērk kakao un mandarīni un tad vispār būs super. un es pieķēru sevi draudot kaķim, ka izkastrēšu otrreiz, ja viņš nepārstās ēst lampiņas.
man iet galīgi jauki. un tas priecē. mani, ne jau jūs.

pasmaidi! :)

my little decoy

close your eyes and make believe
this is where you wanna be
forgetting all the memories
try to forget love 'cause love's forgotten me
/paramore - decoy/

jau visu dienu šī dziesma skan galvā un nevaru tikt vaļā, nu. bet nesūdzos, smuka dziesma.

my morning. my day. my night. my fucking life.

yo!
jau precīzi 5 minūtes skatos uz jaunas ziņas logu iekš bloggera. tukšu. nē, es speciāli neuzņēmu laiku, vienkārši gadījās ieskatīties pulkstenī īstajā brīdī. zinu, ka vajadzētu kaut ko rakstīt, stāstīt, bet kā es ieeju bloggerā, apņēmības pilna ko uzrakstīt, atliek vien uzspiest uz "jauna ziņa", lai galva paliktu tik tukša, cik fizikas kabinets pus minūti pēc zvana. cik ilgi es neesmu rakstījusi? nedēļu? pusmēnesi? nezinu, skaitļi nav mana stiprā puse. nejautā, es pati nezinu, ko daru matemātiķu klasē.
vispār, šajā es-nezinu-cik-ilgajā laika posmā ir noticis diezgan daudz kas jauns un patīkams, bet vēlēšanās par to visu rakstīt šeit man ir tik pat liela, cik iespēja dabūt 9 fizikas kontroldarbā.
pēdējā laikā es diezgan bieži nonāku pretrunās ar sevi. man nav par ko sūdzēties, viss ir skaisti un jauki, bet tomēr kaut kas grauž. tikai stulbākais ir tas, ka es nezinu, kas ir tas, kas grauž. vienkārši tāda nejaukā priekšnojauta, ka kaut kas nav labi. un tas ir tiešāmtiešām nejauki. vot tā. tagad esmu to pateikusi, kas gan neliek man justies labāk.
vēl, mani ļoti priecē brīvlaika tuvošanās. ellē, jā! kārtīga, cik nu kārtīga, atpūta no skolas ir tieši tas, kas tagad būtu vajadzīgs! citādāk man sāk teikt, ka skolā guļu nepārtraukti, kas gan nav tālu no patiesības, jo man tiešām skolā nāk miegs.
vēl-jo-projām esmu totāli pārsalusi un tagad sēžu segā satinusies, kas liek diezgan brutāli gribēt atkal būt piektdienas vai sestdienas vakarā. tāpēc ziemassvētkos man laika mašīnu, lūdzu. nu.. vai vismaz teleportu.

all day staring at the ceiling
making friends with shadows on my wall
hold on
feeling like I’m headed for a breakdown
and I don’t know why

so break me down if it makes you feel right

sveiks, cilvēk!
šis ir kārtējais ieraksts, kurš top laikā, kad man būtu jāvergo matemātikas un ķīmijas dieviem. tā sāk kļūt par ierastu parādību laikam. bet atverot klades un skatoties uz uzdevumiem, vienīgā doma, kas nāk prātā ir fuck this shit, i'll be a stripper. nopietni, tieši tik brutāli.
es vēljoprojām esmu sava bloga dizaina meklējumos un neviens nešķiet pietiekami acīm-tīkams. šodien esmu izmēģinājusi kādus miljons variantus, rīt noteikti izmēģināšu vēl miljonu. ja ir kādi ieteikumi, mīļo cilvēk, esi tik jauks un atstāj domu komentāros.
tad nu nedaudz par to, kā man iet. par spīti visiem, man iet ļoti labi! pašķirstīju savu privāto[rarrr] dienas grāmatu, un sapratu, ka mana dzīve kopš pagaišā gada ir tik ļoti mainījusies, ka pat varētu teikt, ka tā sagriezusies kājām gaisā. šoreiz- pozitīvā ziņā. man tiešām liels prieks, ka fuck my life posms ir beidzies. ...vismaz uz kādu laiku. tagad vienkārši smaidu.
noteikti gribu pieminēt arī nedēļas nogali. neko vairāk nestāstīt, tikai pieminēt. lai pēc laika lasot savus vecos ierakstus varu atcerēties un pasmaidīt. buča, vīriņ! haha.
es gribēju vēl vis kaut ko stāstīt, bet man totāli pazuda doma. tāpēc čau, līdz nākamajam ierakstam!

drīz Ziemassvētki, mīlīši! ^^

maybe it is all a lie, but it's the closest thing i've got to happiness

nu tā. pasen nav rakstīts un šodien uznāca tāda dīvaina vēlme ko uzrakstīt. nē, arī šoreiz man nav nekas konkrēts ko teikt vai stāstīt. bet drīkst taču arī tā vispārīgi, vaine?
kā man iet? uz šo man beidzot ir radusies atbilde. es nestāstīšu pārāk optimistiskus sūdus, bet nekā negatīva arī man nav ko sacīt. drīzāk, man iet tiešām jauki. jā, esmu laimīga, un šoreiz tāds patīkams miers mani pietur pie zemes. tāds viegls, laimīgs smaids sejā un siltuma sajūta sirdī. jēziņ, es tagad izklausos dīvaina. bet zini? man vienalga!
laikam beidzot esmu noticējusi, ka lai arī cik slikti ietu, pēc kāda laika būs labi. beidzot. jā, beidzot. man ir labi. arī uzmācīgās domas galvu atstājušas, par ko noteikti jāpateicas piektdienas vakaram. protams, ka ne pašam vakaram, bet cilvēkam, kura dēļ vakars bija tik jauks. vārdā nesaukšu, viņš pats zinās. :)
arī skolā iet labi. man liels prieks, ka ir pāri tas "sākuma periods", kad visi liekas tik sveši un tā. un man palaimējies ar tiešām foršu klasi. cepur nost! vienīgi jāmācās daudz, bet tas jau tā normāli.
domāju, ka šodienai pietiks- nevēlos izplūst garās runās. varbūt vēl novēlējumu? o, jā! iededzini smaržīgu sveci, ēd mandarīnus un samīļo kādu. būs jauki, tici man!

un varbūt paklausies bon jovi - you had me from hello, ja gribi uzburt patīkamu noskaņu.

smile. it's just that simple.

šovakar.
uz galda deg svece, fonā tikko dzirdami skan sigur ros un citi mierīgi jaukumi, un es sēžu, pledā ietinusies, un mācos bioloģiju. jā, rīt ahūns kontroldarbs un man vajadzētu cītīgi mācīties. vismaz vienreiz mūžā cītīgi samācīties priekš bioloģijas. bet nē, man pārņem nepārvarama vēlme izveidot jaunu bloga ierakstu. patiesībā man pat īsti nav ko stāstīt šovakar. nē, nav tā, ka man nav ko stāstīt, vienkārši nav nekā tāda, ko es vēlētos stāstīt visiem.
es gribētu tik daudz, tik skaļi izkliegt, bet kšš. šovakar nevēlos bojāt patīkamo noskaņu. manu prātu savā varā saņēmušas domas. neskaidras, haotiskas un savādas. līdz šim tās uzbruka tikai naktīs, pēc pagaišās nakts tās ar savu klātbūtni pagodina mani arī dienās un vakaros.
vēlos iziet ārā. skaistā vakarā. ieelpot svaigu gaisu un ļaut domām izgaist. tik vienkārši, vaine?

tieši šodien, tieši tagad

"dažreiz man liekas, ka man ap kājām tinas lokanas ūdenszāles un velk kaut kur dziļumā, kur kā melni rēģi ēnojas vecas siekstas un tālāk visu aprij melna tumsa."
(K. Skalbe)

you're my own personal brand of heroine.

čau!
tieši šovakar, kad man būtu jāvergo matemātikai un jāpielūdz tās dievi, lai rītdienas kontroldarbā man iznāktu atzīme, kuras dēļ neparādās nepārvarama vēlme sev galvu izšķaidīt pret sienu, esmu izdomājusi, ka jāpapildina blogs ar ieraksu.
neskatoties uz to, ka brīvlaikā mani izsita no sliedēm tuva cilvēka zaudējums un līdz ar to brīvlaiks nebija īpaši jauks un krāsains, tomēr pagaišā nedēļas nogale bija tik jauka, cik vien jauka spēj būt nedēļas nogale. bet kšš. plašāk skaidrot negribu, vienkārši smaidu.
svētdien nedaudz izdevās sakārtot domas par un ap pašlaik manā dzīvē notiekošo. nav tik labi, cik varbūt gribētos, bet arī tik slikti nav, cik varētu būt. nedaudz sirdsapziņas pārmetumi, ka tik ātri pēc bērēm esmu daudz maz iegājusi normālās sliedēs, bet es zinu, ka viņam tur ir labi, un vairs nesāp. nu labi, es nezinu, bet ļoti ceru.
vispār man patīk rudens. precīzāk, rudens tumšie vakari. ellē, jā! visi dusmojas par tumsu, pelēcību un aukstumu. bet es? es priecājos par to, cik skaisti tumšajā parkā izskatās laternas. man, kā rudens bērnam, novembris ir īpaši mīļš. un ne tikai tāpēc, ka man novembrī dzimšanas diena. lai gan arī, jā, viens no gada ienākumu avotiem kā nekā. un vēl es pavisam noteikti esmu laternu fane. aizved mani vakarā uz vietu, kuru apgaismo laternas un būšu laimīga. šit, kapēc es to nevienam nelūdzu kā dzimšanas dienas dāvanu? pff, vecā galva.
un šodiena? tāda pati diena, kā pārējās. tikai jauna krunka pierē un varbūt kāds mats sirmāks. bet tomēr daudzie apsveikumi tiešām liekt pasmaidīt- tā neviltoti un no sirds smaidīt. tikai diezgan ironiski, ka mani ir apsveikuši gandrīz visi, izņemot manu brāli. bet viņš man tāds īpašs. un tiešām liels paldies tiem, kuri par mani atcerējušies, labi, neesmu naiva, zinu, ka dr.lv atgādina, bet tik un tā jauki. :)
and i just want to fall recklessly, headlessly.

nanana

es gribēju uzrakstīt indīgāko ierakstu ever, bet vīriņš baidās zaudēt, tāpēc es viņu tik publiski nesaukšu par Edvardu no krēslas.

un es mācos dienu, nodzīvot kā dzīvi vienu.

šodien, manu prātu nepamet bērnības atmiņas. atceros karstu vasaras dienu. ja nemaldos, biju tikai 5 gadus veca. kaimiņu mājā tikko bija ievākusies jauna ģimene, tajā skaitā meitene manā vecumā. vienmēr esmu bijusi klusais bērns, tāpēc staigāju gar žogu, nevarēdama saņemties uzsākt sarunu. opaps, to pamanījis, centās mani iedrošināt. redzot, ka nekas nesanāks, viņš pats uzsāka sarunu ar kaimiņu meiteni. tieši pateicoties opapam, mēs kļuvām par labākajām draudzenēm. lai arī tobrīd likās, ka būsim draudzenes uz mūžu, tomēr kā labākās draudzenes pavadījām 8 gadus, kas ir tieši puse no manas dzīves. mēs darījām daudz traku lietu- sākot ar siltumnīcas mietiņu "aizņemšanos" un labās agro plēves sagraizīšanu priekš bunkura izveides, līdz pat bēniņu pārkārtošanai, pazaudējot daudz vajadzīgu lietu. es katru vasaru pavadīju pārventā- katru vakaru gāju gulēt ar prieku par to, ka jau no rīta atkal varēšu doties uz pārventu. tās man bija kā otrās mājas. atceroties šo laiku, man prātā uzreiz parādās opapa laipnais skatiens un mīļais smaids. bet tad kaut kas notika. kaut kas mainījās. es sāku doties uz pārventu arvien retāk. sākumā reizi nedēļā. pēc tam reizi divās nedēļās..
un te nu es šodien attopos- stāvot cilvēku pilnā sētā. no tiem pazīstu tikai dažus. visu acīs skumjas un tāda kā neticība. viņš izskatās vienkārši iesnaudies, seju rotā viegls, laimīgs smaids. mācītājs saka runu, kāds vīrieties spēlē mežragu. manās acīs asaras.
es pavisam noteikti gribētu piekrist mammas vārdiem- mēs skrienam, raujamies uz visām pusēm, bieži vien aizmirstot, ka nauda un viss mantiskais nav dzīvē galvenais. galvenais ir dzīvot. būt kopā ar cilvēkiem, kurus mīlam. un neatlikt kaut ko pateikt vai izdarīt uz rītdienu, jo rītdiena.. tā vienkārši var nepienākt.

par mani.

my body isn't perfect. I don't walk with confidence. I get into wars with my family and friends. some nights I rather be by myself, than out partying. I cry over smallest things sometimes. there are some days I get trough with forced smiles and fake loughs. sometimes I try to convince myslef, that things are okay, when they're not. I'm not ugly, but I'm not beautiful. I constantly think, I'm not good enough. I'm imperfect, but I'm perfectly me. and maybe. just maybe, I like being imperfect.

you never know how strong you are, until being strong is the only choice you have.

čau!
es tā izdomāju, ka biš jāpastāsta par to kā man iet un jāiemet šeit neliela recenzija par trešdien redzēto teātra izrādi, jo man pa brīvlaiku jāuzčinī nopietna recenzija un man tagad slinkums un līdz es saņemšos rakstīt būšu visu jau aizmirsusi.
karoč tā. pagaištrešdien, šito kas bija nē, vēl iepriekšējo, datumu neatceros, palaimējās braukt uz Rīgu. uz fizmatiem, dažām izstādēm unun hokeju. kad man tētis prasīja- nu, kā patika fizmatos? es diezgan pārliecinoši atbildēju- forši! es sapratu, ka es tur nemācīšos! nujā. tad vēl mēs diezgan ļoti pārsmējāmies mcdonaldā, jo vienam no 11.m sanāca faaaail ar kebaba ēšanu. viņu pat no blakus galdiņa fočēja! laikam cilvēki nebija redzējuši, ka vistu var ēst ar salmiņu.. nejautā, es neskaidrošu kā tas notika. hokejs bija kruts galīgi, viena no mūsējām vinnēja ozoliņa kreklu skaļākās balss konkursā. man gan vēl jāiemācās tā baigi fanot, bet tā kā man solīja iemācīt, būs okejs. detaļās neizplūdīšu, jo tad sanāks pārāk gari.
tad pa vidu skolaskolskolaskola, bet trešdien atkal ekskursija. šoreiz uz liepāju. mērķis bolings, LU, brīvais laiks un teātris. kad iebraucām Liepājā, uzreiz spriedām kur iesim ēst. tā kā man trauma kopš septītās klases, uzreiz pateicu "tikai ne doka picā". vari trīsreiz minēt, kur mēs ēdām. LU bija diezgan smieklīgi, jo man brāls blakus apsēdās, un visiem tika izdalītas pildspalvas. es brāli sāku bakstīt, bet viņš mani par to žņaudza. starpcitu, ne vienīgo reizi šīs eksursijas laikā. bet ja pateikšu otro iemeslu, viņš izlasīs un man ieskrāpēs vai iesitīs ar rokassomiņu. čau brāl, nebioloģiskais! es zinu, ka tu mani sitīsi tagad.
un tad īsumā par teātri. nosaukums vien jau "mīla, džezs un velns", skan daudzsološi. un pirmizrāde! tā jau uzreiz sākās ar spocīgiem bālģīmjiem un galveno aktieru iznākšanu uz skatuves. viens no tiem tikpat čirkains un vispār tāds pats kā Mednis izskatā. un zin ko viņš izdara jau pirmajās minūtēs? diezgan brutāli nosūc vienu no uz skatuves esošajām bālģīmēm. nu pirms tam sekoja iegrābšanos pupos un tā. kad viņš un vēl divi no galvenajiem tēliem atveidoja sienas drāzšanu, es sapratu, ka izrāde būs vēl samaitātāka par manu prātu. man un Ilvai jau diezgan jautri bija, vienīgi bija nedaudz bail, ka priekšā sēdošās omītes neķer sirdstrieku. izrāde saturēja diezgan daudz izģērbšanos, slimīgas ainas un ķērkšanu. beidzās ar izvarošanu un pašnāvību, kura laikam bija netīšām izdarīta. tā nesūdzos, bija interesanti. tikai beigas varēja būt nedaudz citādākas un velns bija uztaisīts tik slimīgi kaitinošs, ka beigās jau bija nepārvarama vēlme mest tam ar zābaku, kuru es protams pārvarēju, jo biju diezgan pārliecināta, ka tik tālu neiazmetīšu un tas(mans zābaks), iespējams nogalinās kādu publikā esošu pensionāru.
man tagad skan prāta vētras dziesma gara diena, kura man ir galīgi pielipusi, un pie tā tu, vīrs, esi vainīgs, jo man viņu ieteici. labir, to vietu, kurā es prasīju lai tu man iesaki dziesmu, es izlaidīšu.
bet vispār man neiet. jā, viss kas notiek skolā un ekskursijās ir galīgi jauki, tomēr ir daži notikumi, kuri mani burtiski grauj kopā. bet kā mamma teica "tas vienkārši ir jāpārdzīvo. dzīvo ar domu, ka viņam vairs nesāpēs." ir smagi un sāpīgi, bet, paldies Dievam, ir cilvēks, kurš pats neapzinoties(vai apzinoties. es īstenībā nezinu) palīdz man par to nedomāt.

whisper

beidzot. beidzot esmu atradusi laiku ierakstam, ko plānoju šeit ievietot jau nedēļu. pašlaik jūtos labi, tāds pilnīgs miers. esmu ietinusies segā, iededzinājusi sveci un klausos Betas Ortonas blood red river. man pat negribas rakstīt- tikai skatīties uz klaviatūru un gaidīt, ka tās tausiņi nolasīs manas domas un rakstīs paši. būtu jauki, haha. pagaišā nedēļa man bijusi diezgan krāsaina un nogurdinoša. par to arī pastāstīšu.
ceturtdien bija fukši, pasākums no kura centos izvairīties kā vien iespējams. lieki piebilst, ka man neizdevās. ceturtdienas rītā devos uz skolu acīm melnām kā velnam, uzkasītiem matiem un toma ac/dc džemperī. nuja, tēma dota metālisti! mamma un brālis gan teica, ka es izskatos tā kā ikdienā, kas protams mainījās tikko 12ie pielika savu roku manis uzpucēšanā. mūs visus nostādīja līnijā skolas fojē[es tā saucu, lai smukāk izklausās] pirms stundu sākšanās, aptaisīja un lika dzert tādu zarazu, no kuras smakas vien nelabi palika. paldies dievs, ka esi tu un klases audzinātāja, kas arī pa kluso izglāba mani no tā mēsla dzeršanas, bet mani tik un tā sajauca ar Kitiju un atriebjoties saslēdza rokas aiz muguras[vismaz ne pie trepēm] un garajā starpbrīdī dabūju dušas želeju matos un zobu pastu uz sejas. pēc šīm "patīkamajām" izklaidēm, man, kā oficiālai tizlenei, protams, bija gandrīz jāatslēdzas klasē, kas beidzās ar atrašanos māsiņas kabinetā. tur mani daudzmaz nomazgāja un aizsūtīja mājās.
piektdien fukšu balle, kura sākās diezgan truli, bet beidzās smieklīgi. sākums nu pilnīgi lame. kādi 20 cilvēki un tie paši meitenes vien. ap deviņiem mūs pielika pie zīmodziņu spiešanas un tur arī sākās jautrība. ielaist drīkst tikai KCV skolēnus un svešie[rarr] var būt tikai kopā ar kādu no skolas. kamēr skolotāja neskatās, mēs tik iekasē naudu un laiž visus iekšā. uz beigām ap mums sasēdās kādi 8 cilvēki, kuri bija samaksājuši un saņēmuši zīmodziņu[vairums uz pieres], bet tresīt laikam bija apnicis. visvairāk atmiņā palikuši ķiplociņš[vārdu nemaz nezinu], kurš pūta mums virsū savu ķiplokaino elpu, kura oda tik toksiski, ka par orbit nelīdzēja. un aigejs. īstejā vārdā aigars, bet patiesāk būtībai būtu ai[,]gejs. nu vai zini, čali, meitenei sildīt rokas tās bāžot aiz biksēm nu galīgi nav smuki! ā jā, vēl niperu par saņurcīto iesaucām.
sestdien es un dac devāmies pie lāsmas, kur nedaudz uzkavējāmies, sazvanījām kompāniju un devāmies ielās. vismaz varēju novērtēt cik Vadims liels un smuks izaudzis, ka Edžam musīš vēl nav, un noskaidrot, ka vismaz kāds bijis šokā par uz abiem vaigiem esošajiem "samaksāts", ko biju uzspiedusi iepriekšējā vakarā.
svētdien Līga mani iepazīstināja ar Sofiju no Vācijas. izrādījām viņai pilsētu, aizvedām uz jūru un vispār forši pavadījām dienu.
pirmdiena un otrdiena laikam neizcēlās ar ievērības cienīgiem notikumiem. nu "rīts, rīts, skola, skola, iela, iela, mājas..".
trešdien dzejas vakars, kurš, manuprāt, bija labi izdevies. ļoti jauka atmosfēra, skaisti dzejoļi un interesantas atmiņas. kas to būtu domājis, ka latviešu valodas skolotājas tik atīvi spēj par cigaretēm diskutēt!
ceturtdienu neatceros, bet vakar pie lāsmas atkal. viņas vectētiņš māk gatavot tiktiktik garšīgu vīnu! uzdāvinājām iedvesmas burciņu. sataisījām origami zvaigznītes, katrā ierakstot uzmundrinājumu/novēlējumu, sabērām burciņā un dāvinot norādījām, ka zvaigznīti drīkst izjaukt tikai tad, kad slikts garstāvoklis. un tad nu gan laiki pienākuši- Lāsma tagad nevar sagaidīt sliktu garstāvokli. nu, es ceru, ka ja viņa šmauksies, tad attīs zvaigznīti ar ierakstu "tu izjauci zvaigznīti, neliete tāda!".
nu tā apmēram. pēc pagaišās nedēļas arī beidzot sapratu, kur esmu iepinusies un cik ahūni daudz jāmācās būs, tāpēc nemaz necentīšos prognozēt, kad taps nākošais ieraksts.
lai tev jauka diena/vakars/nakts!!!

my hope, my faith, your ignorance, your loss

čau!
tā kā man sāk atgādināt, ka sen neesmu blogā rakstījusi, izdomāju, ka jāuztaisa viens ieraksts. bet tāds ašais, jo ir diezgan vēls un slimam cilvēkam jāguļ daudz.
skolā man iet labi, klase tiešām forša, beidzot sāku nojaust kabinetu atrašanās vietas. un tie, kuri domāja, ka es gribēšu atpakaļ uz ģimnāziju- fuck off, man patīk KCV. vienīgais, kas man pietrūkst no ģimnāzijas nemainīgi paliek pazīstamās sejas un telpas. tad nebija jāuztraucas, ka ja kāds nebūs skolā, man būs lielākas iespējas nezināt kur noteik nākamā stunda. bet man ir pietiekami forša klase, lai es tik un tā neapmaldītos. piektdien fukši, būsim metālisti. man vajadzētu kerzus dabūt un būvmateriālos ķēdes iepirkt. man jau tagad ir nojauta, ka fukši būs viena no pazemojošākajām dienām manā mūžā, bet po. un brāl, meklē ādas bikses, nekāda neiešana nebūs!
kā savādāk? nenoliegšu, ka pašlaik man dzīve piespēlējusi melno svītru. bet tieši šie notikumi man ir likuši saprast, cik labi draugi man ir blakus. es zinu, ka tas ko tūlīt teikšu ir diezgan nodrāzti un truli, bet paldies, ka jūs man esat! lai arī tas pats vecais "viss būs labi" neko nemaina, tas tomēr palīdz justies labāk.
un uz sentimentālas nots arī beigšu šo ierakstu. veiksmīg! ;)

supernatural

čau!
es jau vakar twitterā čivināju, ka man arī vajag ierakstu par skolu, jo galu galā pašlaik tā ir varen aktuāla tēma ļoti daudziem. jā, teikšu arī liktenīgos un pašlaik slavenos vārdus - HELL YEAH, skola ir sākusies!!! diezko pārliecinoši neizklausījās, vaine? aj, bet pats zini, ka ir sākusies. nu ko, mīlīši[lietoju daudzskaitlī, jo "mīlīti" izklausītos tā debīli], esmu jaunā skolā, jaunā klasē un tā. klasesbiedrus sāku atpazīt arī pēc vārdiem ne tikai raksturojumiem[nu piemēram "tā garā meitene ar blondajiem matiem, kura neesmu es" vai "tas kurš valkā 2 formas džemperus vienlaicīgi" vai arī "tas kurš noteikti būs prezidents vai ministrs, jo pēc tāda izskatās"]. vēl visai interesanti ir tas, ka klasē mācās divi Dāvji un abiem uzvārdi sākās ar burtiem str, tāpēc saīsinot sanāk Dāvis Stra un Dāvis Stre. bet es tāpat jau tagad redzu, kurš no viņiem tiks saukts vārdā un kuram vārds būs tikpat nevajadzīgs kā zivij divritenis.
vēl par skolas sākšanos liecina fakts, ka skypā tiktik daudz cilvēku onlainā un ejot pa pilsētu pēc skolas var redzēt daudz sen-neredzētu, pazīstamu seju. vairums gan no ģimnāzijas, jo tur arī ir vairums man pazīstamie cilvēki. un ja ejot pa pilsētu forma mugurā, tad nav interesanti, jo ja satiek kādu pazīstamo es vairs nevaru stāstīt, piemēram, ka izvēlējos sākt strādāt nevis turpināt mācības vidusskolā.
lai gan mācību gads ir tiktiko sācies, man ļoti pietrūkst Dace, Lāsma, Edgars un Vadims. ka es jums sak! ienīst rozentāli kopā ar Vadimu bija tiktik jautri! mēs abi vismaz aizbēgām no viņas smakojošās elpas un briesmīgā akcenta, bet Dacei, Lāsmai un Edgaram vēl 3 gadi tas jāpacieš, tāpēc veiksmi jums un jūs jau zināt kā jārīkojas, ja viņa uzkāpj uz nerviem. nu Dace toč zin, jo bijām vienā grupā. haha, bet čaļi, kcv es tā neuzvedīšos. ...nu vismaz sākumā. nu tā. šodien bija sporta diena, mūsu klase sarunāja, ka visi liks šlipses un vēl no rīta skolā ierodoties, visi tikām izdaiļoti ar melnām svītrām uz vaigiem, kuras es un Līga gājām likvidēt virves vilkšanas laikā. vismaz mākslas skolā esmu iemācījusies guaškrāsu īpašības un izvēlējos krāsu aiz nagiem nevis seju vispirms melnā un pēc tam pelēkā nokrāsā. āā un vēl es priecājos, ka sauklis nebija vajadzīgs jo izdomātais sauklis bija "annnnnnāāāā!!!!!!", kas gan nebija par mani, bet anyway tagad klasē esmu vienīgā anna un tas nebūtu bijis jauki. unun brālis par mani smejās "nu kā var aiziet uz citu skolu kuldīgā un nevienu tur nepazīt????". redz, ka var gan.
un offtopic - tas, ko degpunktā rāda par rīgas slimnīcām izrādās ir ikdiena, nevis tikai daži gadījumi. dusma zin, ja aizved cilvēku ar akūtu problēmu, uz tevi sabļauj kā uz suni un pēc tam marinē uzgaidāmajā telpā 5 stundas neko nesakot un nepaskaidrojot ko ar to cilvēku dara un beigās tev jāskrien pakaļ mašīnai, jo slimnieks tiek vests uz nodaļu tev par to nezinot. es neskaidri uzrakstīju, bet jā, galīgi dulli un riebīgi.

we are the end

sveiks cilvēk!
manā dzīvē nekas jauns nenotiek, tāpēc man nav nekas interesants ko tev pastāstīt. vēl nesen es priecājos par iespēju lasīt bloga vecos ierakstus- kā man izlaidumā gājis, kā vēl pirms tam.. bet šodien es sapratu, ka es negribu atcerēties. es negribu vairs kavēties lasot par to, kas ar mani noticis senāk. un es domāju, ka arī citiem tas diezko neinteresē. tikai lieks iemesls parādīt uz mani ar pirkstu un pateikt "haha, tu esi lose". nē, man nav bail no tā, ka kāds sauks mani par losi vai vēl nez kā. par to man daudzmaz vienalga.
atkal tuvojas[lasi kā "ir jau klāt"] rudens, drīz lapas krāsosies smuki, smuki. par rudens iestāšanos liecina kaut vai tas, ka atstājot vaļā istabas logu, gribas sameklēt dziļi skapī noslēptās vilnas zeķes, ietīties segā un darīt neko. ar vien biežāk gribas klausīties mierīgu mūziku tā klusi, klusi, tikko dzirdami. bieži vien man netipisku, bet ja es klausos mierīgu mūziku, man ir diezgan vienalga vai izpildītājs dižojas zem rokmūzikas žanra, vai tā paša bezjēdzīgā popa. labi, neieslīgsim galējībās, tu nepieķersi mani klausoties britniju vai backstreet boys, bet nujā, manu domu saprati.
šovakar ir pēdējā brīvlaika svētdiena, tāpat kā rīt būs pēdējā pirmdiena un parīt pēdējā otrdiena. cik aizraujoši, vai ne? pagaišvasar man gribējās izbaudīt katru pēdējo vasaras mirkli. šogad? ir lietas, kas jāpaspēj izdarīt, bet vasaras aiziešana īpaši neskumdina. kāpēc tā? nezinu...