čau!
tā kā man sāk atgādināt, ka sen neesmu blogā rakstījusi, izdomāju, ka jāuztaisa viens ieraksts. bet tāds ašais, jo ir diezgan vēls un slimam cilvēkam jāguļ daudz.
skolā man iet labi, klase tiešām forša, beidzot sāku nojaust kabinetu atrašanās vietas. un tie, kuri domāja, ka es gribēšu atpakaļ uz ģimnāziju- fuck off, man patīk KCV. vienīgais, kas man pietrūkst no ģimnāzijas nemainīgi paliek pazīstamās sejas un telpas. tad nebija jāuztraucas, ka ja kāds nebūs skolā, man būs lielākas iespējas nezināt kur noteik nākamā stunda. bet man ir pietiekami forša klase, lai es tik un tā neapmaldītos. piektdien fukši, būsim metālisti. man vajadzētu kerzus dabūt un būvmateriālos ķēdes iepirkt. man jau tagad ir nojauta, ka fukši būs viena no pazemojošākajām dienām manā mūžā, bet po. un brāl, meklē ādas bikses, nekāda neiešana nebūs!
kā savādāk? nenoliegšu, ka pašlaik man dzīve piespēlējusi melno svītru. bet tieši šie notikumi man ir likuši saprast, cik labi draugi man ir blakus. es zinu, ka tas ko tūlīt teikšu ir diezgan nodrāzti un truli, bet paldies, ka jūs man esat! lai arī tas pats vecais "viss būs labi" neko nemaina, tas tomēr palīdz justies labāk.
un uz sentimentālas nots arī beigšu šo ierakstu. veiksmīg! ;)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru