yo!
jau precīzi 5 minūtes skatos uz jaunas ziņas logu iekš bloggera. tukšu. nē, es speciāli neuzņēmu laiku, vienkārši gadījās ieskatīties pulkstenī īstajā brīdī. zinu, ka vajadzētu kaut ko rakstīt, stāstīt, bet kā es ieeju bloggerā, apņēmības pilna ko uzrakstīt, atliek vien uzspiest uz "jauna ziņa", lai galva paliktu tik tukša, cik fizikas kabinets pus minūti pēc zvana. cik ilgi es neesmu rakstījusi? nedēļu? pusmēnesi? nezinu, skaitļi nav mana stiprā puse. nejautā, es pati nezinu, ko daru matemātiķu klasē.
vispār, šajā es-nezinu-cik-ilgajā laika posmā ir noticis diezgan daudz kas jauns un patīkams, bet vēlēšanās par to visu rakstīt šeit man ir tik pat liela, cik iespēja dabūt 9 fizikas kontroldarbā.
pēdējā laikā es diezgan bieži nonāku pretrunās ar sevi. man nav par ko sūdzēties, viss ir skaisti un jauki, bet tomēr kaut kas grauž. tikai stulbākais ir tas, ka es nezinu, kas ir tas, kas grauž. vienkārši tāda nejaukā priekšnojauta, ka kaut kas nav labi. un tas ir tiešāmtiešām nejauki. vot tā. tagad esmu to pateikusi, kas gan neliek man justies labāk.
vēl, mani ļoti priecē brīvlaika tuvošanās. ellē, jā! kārtīga, cik nu kārtīga, atpūta no skolas ir tieši tas, kas tagad būtu vajadzīgs! citādāk man sāk teikt, ka skolā guļu nepārtraukti, kas gan nav tālu no patiesības, jo man tiešām skolā nāk miegs.
vēl-jo-projām esmu totāli pārsalusi un tagad sēžu segā satinusies, kas liek diezgan brutāli gribēt atkal būt piektdienas vai sestdienas vakarā. tāpēc ziemassvētkos man laika mašīnu, lūdzu. nu.. vai vismaz teleportu.
all day staring at the ceiling
making friends with shadows on my wall
hold on
feeling like I’m headed for a breakdown
and I don’t know why
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru