šodien, manu prātu nepamet bērnības atmiņas. atceros karstu vasaras dienu. ja nemaldos, biju tikai 5 gadus veca. kaimiņu mājā tikko bija ievākusies jauna ģimene, tajā skaitā meitene manā vecumā. vienmēr esmu bijusi klusais bērns, tāpēc staigāju gar žogu, nevarēdama saņemties uzsākt sarunu. opaps, to pamanījis, centās mani iedrošināt. redzot, ka nekas nesanāks, viņš pats uzsāka sarunu ar kaimiņu meiteni. tieši pateicoties opapam, mēs kļuvām par labākajām draudzenēm. lai arī tobrīd likās, ka būsim draudzenes uz mūžu, tomēr kā labākās draudzenes pavadījām 8 gadus, kas ir tieši puse no manas dzīves. mēs darījām daudz traku lietu- sākot ar siltumnīcas mietiņu "aizņemšanos" un labās agro plēves sagraizīšanu priekš bunkura izveides, līdz pat bēniņu pārkārtošanai, pazaudējot daudz vajadzīgu lietu. es katru vasaru pavadīju pārventā- katru vakaru gāju gulēt ar prieku par to, ka jau no rīta atkal varēšu doties uz pārventu. tās man bija kā otrās mājas. atceroties šo laiku, man prātā uzreiz parādās opapa laipnais skatiens un mīļais smaids. bet tad kaut kas notika. kaut kas mainījās. es sāku doties uz pārventu arvien retāk. sākumā reizi nedēļā. pēc tam reizi divās nedēļās..
un te nu es šodien attopos- stāvot cilvēku pilnā sētā. no tiem pazīstu tikai dažus. visu acīs skumjas un tāda kā neticība. viņš izskatās vienkārši iesnaudies, seju rotā viegls, laimīgs smaids. mācītājs saka runu, kāds vīrieties spēlē mežragu. manās acīs asaras.
es pavisam noteikti gribētu piekrist mammas vārdiem- mēs skrienam, raujamies uz visām pusēm, bieži vien aizmirstot, ka nauda un viss mantiskais nav dzīvē galvenais. galvenais ir dzīvot. būt kopā ar cilvēkiem, kurus mīlam. un neatlikt kaut ko pateikt vai izdarīt uz rītdienu, jo rītdiena.. tā vienkārši var nepienākt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru