you're my own personal brand of heroine.

čau!
tieši šovakar, kad man būtu jāvergo matemātikai un jāpielūdz tās dievi, lai rītdienas kontroldarbā man iznāktu atzīme, kuras dēļ neparādās nepārvarama vēlme sev galvu izšķaidīt pret sienu, esmu izdomājusi, ka jāpapildina blogs ar ieraksu.
neskatoties uz to, ka brīvlaikā mani izsita no sliedēm tuva cilvēka zaudējums un līdz ar to brīvlaiks nebija īpaši jauks un krāsains, tomēr pagaišā nedēļas nogale bija tik jauka, cik vien jauka spēj būt nedēļas nogale. bet kšš. plašāk skaidrot negribu, vienkārši smaidu.
svētdien nedaudz izdevās sakārtot domas par un ap pašlaik manā dzīvē notiekošo. nav tik labi, cik varbūt gribētos, bet arī tik slikti nav, cik varētu būt. nedaudz sirdsapziņas pārmetumi, ka tik ātri pēc bērēm esmu daudz maz iegājusi normālās sliedēs, bet es zinu, ka viņam tur ir labi, un vairs nesāp. nu labi, es nezinu, bet ļoti ceru.
vispār man patīk rudens. precīzāk, rudens tumšie vakari. ellē, jā! visi dusmojas par tumsu, pelēcību un aukstumu. bet es? es priecājos par to, cik skaisti tumšajā parkā izskatās laternas. man, kā rudens bērnam, novembris ir īpaši mīļš. un ne tikai tāpēc, ka man novembrī dzimšanas diena. lai gan arī, jā, viens no gada ienākumu avotiem kā nekā. un vēl es pavisam noteikti esmu laternu fane. aizved mani vakarā uz vietu, kuru apgaismo laternas un būšu laimīga. šit, kapēc es to nevienam nelūdzu kā dzimšanas dienas dāvanu? pff, vecā galva.
un šodiena? tāda pati diena, kā pārējās. tikai jauna krunka pierē un varbūt kāds mats sirmāks. bet tomēr daudzie apsveikumi tiešām liekt pasmaidīt- tā neviltoti un no sirds smaidīt. tikai diezgan ironiski, ka mani ir apsveikuši gandrīz visi, izņemot manu brāli. bet viņš man tāds īpašs. un tiešām liels paldies tiem, kuri par mani atcerējušies, labi, neesmu naiva, zinu, ka dr.lv atgādina, bet tik un tā jauki. :)
and i just want to fall recklessly, headlessly.